pantini.co

Nekas neturpinās mūžīgi un vismazāk – klusa laime.

Sirdis, kuras nesaproti,
Mūžam nenicini tu.
Zini – daudzi apbalvoti
Jūtām, nevis valodu.

Ir katram gadalaikam sava krāsa,
Kur mīlestības stariņš kūst.
Ja ilgu zvaigzne kļūst tam māsa -
Caur mūžu mīlestība plūst.
/V.Kokle-Līviņa/

… ir domas, pēc kurām der izmazgāt galvu …

… ne jau mēles dēļ pastāv meli …

… punktu var pielikt, bet ne atņemt …

…ja esi nolēmis – neskaties atpakļ, ej un dari …

… nākotnei muguru nepagriezīsi …

… mīlestība pašam pret sevi – tas ir romāns, kas ilgst visu mūžu …

Mīlēt sevi nozīmē uzsākt mīlas dēku visa mūža garumā.
/Oskars Vailds/

Veselīga un ilga mūža noslēpums – nelien svešā dvēselē un svešā maciņā!!!

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus sirsnīgos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu mani izsmiesi.
Tāpēc pats sevi izsmeju un jokodamies savu noslēpumu satriecu.
Es savas sāpes nicinu, jo baiļojos ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus patiesos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es slēpju tos un runāju ne tā kā domāju.
Es savas sāpes nejēdzībā pārvēršu, jo baiļojos ka darīsi tu to.

Es ilgojos tev pasacīt tos vārdus visudārgākos, kas man tev sakāmi, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu pārpratīsi tos.
Tāpēc es lietoju pret tevi vārdus nelaipnus, ar rupju spēku dižojos.
Man tīk tev pārestību nodarīt, jo baiļojos: tev mūžam svešas paliks ciešanas.

Es ilgojos tev klusuciešot līdzās apsēsties, bet nedrīkstu, jo baiļojos, ka lūpas pateiks to, ko sirds man jūt.
Tāpēc tik vieglprātīgi tērzēju un pļāpāju un savu dvēseli aiz tukšiem vārdiem paslēpju.

Es nežēlīgi izturos pret tavām ciešanām, jo baiļojos: tu vari uzturēties tā pret tām.

Es ilgojos no tevis projām iet, bet nedrīkstu, jo baiļojos: tu manu gļēvulību nojaustu.
Tāpēc es turu galvu augsti paceltu un bezrūpīgs pie tevis ierodos.
Kaut sāpīgi man tavu acu dzēlieni, tie tomēr mūžam dzīvas dara manas ciešanas.

Mūža garumā mācos
dabu, gaismu un pasauli, cilvēkus,
kas dzīvei pamatus liek.
Esmu izpratusi,
ka reizēm sānis pabīdīt vajag
azaida tiesu,
ja dzīvei debesu nepietiek.
Mūža garumā sargāju cerību
un nesūrojos,
ka laicīgi dārgumi nepieder,
jo vienīgi
ikdienas nesagūstīta dvēsele
no mīlestības
un mūžības avotiem dzer.
(K.Apškrūma.)

Ir sapņi, kuri piepildās, un sapņi, kuri jāapglabā, lai tie paliktu mūžam dzīvi.
/Z.Mauriņa/

Ne jau vienmer ar gadiem viss aiziet,
Ne jau vienmēr ar gadiem viss zud .
Katra diena nes mirkli laimes
Un ik mirkli kļūst bagatāks mūžs!

Flirts ir dzirkstele,
Iemīlēšanās- ugunskurs,
Bet mīlestība ir darbs mūža garumā.

Taču mīlestība vienmēr ir kaut kas nebijis. Nav svarīgi, vai mēs mīlam vienu, divas vai desmit reizes mūžā – vienmēr mēs sastopamiesar kaut ko jaunu.
Mīlestība var mūs iesviest ellē vai pacelt debesīs, bet tā allaž kaut kur ved. Un mums tā ir jāpieņem, jo tikai mīlestība baro mūsu eksistenci. Atsakoties no mīlestības un baidoties pastiept roku, lai noplūktu augļus no pārpilnā dzīves koka, mēs nomirsim badā. Mīlestība ir jāmeklē, kaut arī tas prasītu garas ciešanu un skumju stundas, dienas vai nedēļas.
Dodoties meklēt mīlestību, mums jāatceras, ka tajā pašā brīdī arī mīlestība dodas mums pretim.
Un izglābj mūs.
(P.Koelju)

Reizēm jāprot arī skaisti zaudēt,
Pasmaidīt, kaut mutē kumoss rūgts.
Vīns ir salds, bet dzīve ļoti rūgta,
Skaists ir krasts, bet viltīgi šalc jūra,
Savu ļaunumu tā mūžam neatmet…

Cik ziedoņu nav gājis,
cik skumīgu atmiņu,
cik laimes dienu gaišu
uz mūžu zudušo.

Mūžs par īsu, lai pie vienas uzvaras mēs apstātos. Mūžs par garu, lai par vienu kļūdu mūžam lādētos.

Esi vienmēr kā degošs sārts,
Kas mūžam deg un nekad nenodziest.

Tās asaras, kas dusot Tev zogas uz vaigiem,
kad roka par gurdu viņas noslaucīt,-
pats Asaru eņģelis spārngaliem maigiem
nakts klusākā stundā nāk uzlasīt…

Viņš zin, kuras raudātas svētlaimes brīžos:
nakts dzidrajā gaisā viņš izkaisa tās.
Un vijīgos, rožainos mākonīšos
tās pārvēršas tūdaļ un aizlaižas.

Bet sāpēm, kas raudāta iznīcinošām,-
uz zvaigaigžņoto debesi aiznes viņš to,
starp zvaigznēm tur mūžīgi svētām un spožām,
lai mūžīgi mirdz tā un vizuļo.
(F.Bārda)

Laime kur esi, kur paliki
Kāpēc no manis aizgāji?
Lai arī ko es darīšu,
Tevi Laime gaidīšu.
Tu atnāci un savas rokas uzliki,
Un es jutu siltumu, ko Tu man iedevi.
Bet vai tas ko iedevi, turpināsies mūžīgi?