pantini.co

par: Jaunība

Es eju, bet nezinu kur..
Varbūt pat mūku, bet nezinu no kā..
Es kliedzu un spiedzu, lai kādam ko pasacītu, bet..
Nav neviena, kas manī ieklausītos, saprastu un mierinātu..
Es vientulībā domāju…
Un aizdomājos, kas lika man pajautāt sev..
KĀPĒC ES AIZGĀJU NO TEVIS??????????
Kāpēc es biju tik stulba un patmīlīga – neiejūtīga…
Kāpēc es pieļāvu tādu kļūdu..
KĀPĒC????????
Es labi zināju, ka mīli Tu mani,
Dievini un apbrīno,
Dzīvo dēļ manis..par manu laimi un prieku.
Bet es?!?!
Man bija vienalga, ko jūti Tu…
Es zināju cik ļoti Tev sāp,
Bet tomēr es pasmējos un gāju tālāk..kaut kur prom…
Es atkal slīku pārdomās..
Par dzīvi, par Tevi un mani.
Ak muļķe es..ko es izdarīju?
Es to tik ļoti nožēloju..
Tie mirkļi, kad bijām kopā divi vien,
Tas bija nenovērtējami brīnišķīgi…
Tikai tagad, kad viss ir pierimis..
Miers un klusums manā galvā iestājies.
Es saprotu, ka tomēr mīlēju Tevi..
Taču to nekādīgi neizpratu..
Mana sirds dungo tik spēcīgi kā raķetes šaudās..
Gribu atgriezties pie Tevis,
Mīlēt Tevi un apbrīnot.
Gribu, lai mēs abi būtu kopā kā agrāk
Un aizmirst visu, kas bij noticis..
Es smejos – bet Tu jau nebūsi man piedevis..
Muļķe es – atkal manas ilūzijas…
Tās nerimstas un laikam, ka nerimsies vairs nekad..
Bet varbūt tomēr, kad satiksi Tu mani..
Es Tevi no jauna savaldzināšu un iekarošu Tevi..
Mīla būs apžilbinājusi Tev acis un sirdi.
Tavas jūtas atmaigs..mēs būsim laimīgi,
Jo atgūšu es Tevi..
Mīlēšu mūžigi…kā saka: “līdz nāve mūs šķirs”
Tikai tu un es..kā viens vesels!!!

I kod līsmeņa suok dzist,
Asareņis napuorstuoj tav krist.
Vysu nakti raudi vīna tu,
Labi zini ? naatīs jis vairs.

Osorys tav acys mygloj,
Pruotā simtym dūmu skraida.
Atcerīs tu skaidrai,
Cik labi beja vakar.
Tu kūpā ar draugiem.
Kur visi smejās, jūkoj,
Kur visi jutos labi.

Tovi zaltainī moti,
Tovs vilinūšais augums,
Tovs apburūšais smaids,
Tovi skaņeigī smīkli
Līk daudziem zānim atsagrīzt.

I vālraiz uzlūkoj jī tevi.
Vysi zāni smaidi tav,
Daudzys meiteņis tav skauž.

Da, kū ta nūlīgt ?
Tu karaļīna sūvokor!

Daudzi grib īpazeitīs,
Uzzinout, kai tevi sauc,
Voi iz sātu varās pavadāt.

Tu vilinūšai smaidi
I naatbiļdi jīm…

Kū ta nūlīgt!?
Tova sirsņeņa tak citam pīdar,
I dūmys tik par vīnu.

Kaids zāns tav ir īpatics,
I ceri tu jū satikt.
Ceri, ka jis pamanās
I beidzūt uzrunos jis tev.
Šūvokor, –
Kod tu karaļīņa asi!

I kod līsmeņa suok dzist,
Asareņis napuorstuoj tav krist.
Vysu nakti raudi vīna tu,
Labi zini ? naatīs jis vairs.

?Tu vāļ puoruok jauna asi,?
Tai muota sacā tav.
?Tys zāns par tevi vacuoks,
Jis izmantots i pamass tevi.?

Bet sirsneņai pavāļāt
Tu navarieji…

Zāns pamaņā tevi,
Pīguo kluot,
Ar skaistiem vuordim apbāra.
I ticieji tu jam, laimeiga beji.

Naredzieji tū, ka jis spieļejās ar tevi,
Ka draudzeņis smejās, -
Par daudz naiva,
Jaunu tu vāl asi.

Nu kļūdom sovom muocās!
Zāns pameta tevi,
I šunakt tu vīna
Korstis osoris ļaj.

Svacis ļīsmeņa klusai suok dzist,
Vāl vakar ? karaļīņa beji.
Bet šūnakt otkol vīna ? gaužais osoris ļaj!

Tu vakar naredzieji,
Ka zāļis golā kaids
Zāns par tevi sapņoj.
I kai tu ir(a) vīns.
Jis tevi mīļoj,
Tik tu tū naredzi!

I kod līsmeņa suok dzist,
Asareņis napuorstuoj tav krist.
Vysu nakti raudi vīna tu,
Labi zini ? naatīs jis vairs.

??īs no?ēlojamās cie?anas??īs nepanesamās sāpes?vientulība?panīkums??īs neaprakstāmi STULBĀS un NEIZSKAIDROJAMĀS sajūtas, kas pārņem un neļauj vairs dzīvot, ?ī muļķe, kas ir manī, ?ī muļķe sirds, kura vairs nav sadziedējama, jo trūkst tai daļas, ko līdzi paņēmi TU?BET kādreiz viss, pilnīgi, viss bija savādāk?bija skūpsti, glāsti, viegli pieskārieni, tavs smaids un burvīgās acis, kurās es varēju maldīties bezgalīgas stundas un sākt to darīt no jauna un jauna ?mati, kuros pazuda mani pirksti un spēlējās kā mazi bērni?lūpas no kurām manējas nespēja atrauties?smaids, kur? bija dziedino?āks par visstiprāko morfiju?krūtis, kuras, varēju piespiest stipri savējām, klusi ieelpot un klusām, cik klusām vien spēju, teikt ES TEVI MĪLU?kājas, kuras mēdza zem, galda rotaļāties ap manām?tavas smar?as, kuras es nespētu sajaukt ar nevienam citam?tava SIRDS, kas tik klusi spēja dzīvot līdzās manai?man bija Vesela sirds, kas stipri neizsakāmi stipri tevi mīlēja, cieta un priecājās?taču TAGAD man nekā vairs nav, pat sirds, kas visu mū?u nu būs tava, bet tev vienkār?i ir vienalga, kad es lēnām mirstu, pazūdu, izgaistu no ?īs?nu jau pelēkās un drūmas pasaules?kas, man mirkli deva iespēju būt laimīgam, kas man atņēma visu dēļ kā man bija vērts dzīvot, bet zini paturi ar to manu sirds daļu, jo, ja būtu iespēja es visu izbaudītu vēlreiz, kaut zinātu kā tas beigsies?TIK ATCERIES VIENU, ES TEVI SAUSMĪGI MĪLU IK DIENU?